Nekustamo īpašumu pārdošana
Latvijā (Rīga)

Vēsture

"Ķempeļa nams" atrodas Ģertrūdes un Akas ielu krustojumā, praktiski Rīgas vēsturiskā centra sirdī.

Rīgas vēsturei ir vairāk nekā astoņi gadsimti. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka aktīvi apdzīvot šo vietu sāka jau XII gadsimtā.

Tiek uzskatīts, ka Latvijas galvaspilsētas nosaukums "Rīga" ir upes nosaukums, pie kuras izmitinājās ciemats. Dažādos avotos šī upe ir saukta savādāk: "Rīgas", "Rīdzene", "Rīdziņa". Par vietas nosaukuma izcelsmi precīzas informācijas nav, tāpat kā nav vairs arī pašas upes. Upes gultne pamazām izžuva. Tagad tas ir šaurās Rīdzenes ielas rajons pie Līvu  laukuma.

1201. gads tiek uzskatīts par Rīgas oficiālo dibināšanas gadu. No seniem laikiem šī vieta kalpoja kā cietoksnis: ap to tika uzceltas akmens sienas, kuru biezums sasniedza pat 2.5 metrus, augstums – ap 10 m. Viduslaikos cietoksnī varēja saskaitīt līdz pat 30 torņiem. Cietokšņa torņu fragmenti ir daļēji saglabājušies līdz pat šai dienai. Gandrīz savā sākotnējajā formā ir saglabājies Smilšu tornis.

Ap pilsētas mūriem izmitinājās iedzīvotāji. Tie pakāpeniski apvienojās un izveidoja priekšpilsētas. Savas mājas viņi cēla tikai no koka: ja cietoksnim tuvojās ienaidnieks, iedzīvotāji aizdedzināja savas koka mājas, tādējādi aizkavējot ienaidnieka uzbrukumu un gaidāmās kaujas sākumu. Piemēram, laika posmā no 1559. lidz 1812. gadam Rīgas priekšpilsētas dega astoņas reizes – vienu reizi ik pēc 30 gadiem.

Priekšpilsētu robežas arī tika celtas no koka, konstrukcijās noteikti iebūvēja vārtus. Daži  no tiem, tai skaitā Raunas vārti (vēlāk Sanktpēterburgas vārti) tika uzbūvēti pie pašreizējā Brīvības un Ģertrūdes ielu krustojuma, netālu no tagadējās Ģertrūdes ielas 23/25. mājas. Un tanī vietā, kur tagad atrodas "Ķempeļa nams", senos laikos atradās aka, kuru iedzīvotāji aktīvi izmantoja savām vajadzībām. Līdz ar to ielai deva nosaukumu – "Akas iela".

XVIII gadsimta beigās Rīga ievērojami paplašinājās, līdz ar to paplašinājās arī pilsētas robežas, iepriekšējās Rīgas robežas kļuva par pilsētas centru.

Līdz XVIII gadsimta vidum, kad Ģertrūdes ielas teritorija vēl bija Sanktpēterburgas priekšpilsēta, to sauca par "Lielo Kalēju ielu". Vārds "Ģertrūdes" parādījās 1885. gadā sakarā ar Svētās Ģertrūdes baznīcas celtniecību (projekta autors bija izcilais Rīgas arhitekts Johans Daniels Felsko). Svētā Ģertrūde ir ceļotāju patronese, kas  vienmēr tika godāta Rīgā, pilsētā ir vairākas baznīcas, veltītas tai. Rīgā šādas baznīcas ir divas: otrā baznīca – Jaunā Ģertrūdes baznīca (kā to sauc rīdzinieki), tika uzbūvēta šeit četrdesmit gadus pēc Vecās Ģertrūdes baznīcas celtniecibas (Brīvības ielā 119).

Ēkas Rīgas centrā ir ļoti daudzveidīgas pēc savas arhitektūras, lielākajai daļai no tām ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss.

Vecrīgā var redzēt gotikas, baroka, klasicisma un eklektisma stila ēkas.

XIX–XX gadsimtu mijā Rīgā sākās straujš daudzdzīvokļu ēku celtniecības periods, kas piepildīja pilsētu ar unikālām jugendstila (moderna) ēkām. Bijušajā Sanktpēterburgas priekšpilsētā, kur atradās Ģertrūdes un Akas ielas, arī tika uzcelts daudz akmens ēku nacionālā romantisma (ziemeļu moderna) stilā. Par vienu no šīm Latvijas romantisma stila ēkām kļuva dzīvojamā māja pēc Eižena Laubes projekta Ģertrūdes un Akas ielu krustojumā, kurai deva nosaukumu "Ķempeļa nams".

Ģertrūdes iela izceļas ar savām ēkām – kaut kur saglabājušās pat koka mājas. Rīgā, atšķirībā no citām Eiropas pilsētām, turpināja būvēt koka mājas līdz pat Otrajam pasaules karam.

Akmens ēku struktūra veido pārsteidzošu, unikālu, elegantu izskatu šai pilsētas daļai un var pastāstīt daudz aizraujošu stāstu. Galu galā Ģertrūdes iela ir kļuvusi par vienu no centrālajām pilsētas ielām, kur izmitinājās galvenokārt turīgie iedzīvotāji – mājas šeit tika būvētas sadarbībā ar tolaik  labi pazīstamajiem arhitektiem Johanu un Karlu Felsko, Jāni Alksni, Henrihu Sels un Fridrifu Sefels, Jozefu Hofmani un Nikolaju Hercbergu, Aleksandru Vanagu un Eiženu Laubi, Reinholdu un Aleksandru Smelingiem.

Ģertrūdes ielā dzīvoja izcilais krievu gleznotājs Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, kura gleznas glabājas Rīgas Nacionālaja mākslas muzejā un Tretjakova galerijā Maskavā.

Ģertrūdes ielas 19/21. mājā (arhitekts Rūdolfs Donbergs) XX gadsimta 30. gados atradās Rubinšteina šokolādes fabrika "Rīga". Šokolādes un vaniļas aromāti radīja īpašu auru.

Ģertrūdes ielas 27. māja izceļas ne tikai ar savu fasādi. Uz šā zemes gabala līdz tagadējās akmens mājas uzcelšanai atradās Krievijas pirmā divriteņu velosipēdu ražotne, kuru organizēja Kuldīgas mehāniķis Aleksandrs Leitners. 1896. gadā Aleksandrs saņēma zelta medaļu ar formulējumu "Par labu darbu un tīru velosipēdu apdari". Pirms Pirmā pasaules kara Leitnera rūpnīca saražoja 18000 velosipēdus. Var droši teikt, ka velosipēds ir viens no Rīgas simboliem.

Ģertrūdes ielā atradās ari slavenās latviešu skolotājas Natālijas Draudziņas ģimnāzija. Tur par pasniedzējiem strādāja daudzas talantīgas latviešu kultūras personības: rakstnieks Vilis Plūdonis, gleznotājs Janis Rozentāls, komponists Emils Dārziņš, dizainers Jūlijs Madernieks.

"Kempela mājā" gadu gaitā dzīvokļus īrēja izcili inteliģences pārstāvji – žurnālisti un juristi. Te dzīvoja labi zināmais latviešu vēsturnieks, rakstnieks un tulkotājs profesors Arveds Švābe.

Starp citu, Ģertrūdes ielā līdz mūsdienām ir saglabājies gadsimtu vecais zviedru bruģakmens, kas vēl atceras seno zirgu ekipāžas...